Lūžkilā

Latvijas Mutvārdu vēstures pētnieku asociācija “Dzīvesstāsts” sadarbībā ar Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtu un Ventspils muzeju izdevusi fotoalbumu “Lūžkilā”. Tajā apkopotas Vairas Strautnieces fotogrāfijas, tekstus rakstījušas Vaira Strautniece un Māra Zirnīte, māksliniece Katrīna Vasiļevska.

Ciemi, apdzīvotas vietas pakāpeniski aiziet no mūsu zemes, un tas jau šķiet neapturami. Bet vai tāpēc tas nesāp, vai nav jāmēģina šo straujo gaitu palēnināt vai vismaz pavērties uzmanīgi – kas ir tas, ko zaudējam, un ko no tā iespējams paturēt. Tāds bija mērķis, kad pagājušā gadsimta 80. gados divas individuālās pētnieces Vaira Strautniece un Māra Zirnīte izkāpa autobusu pieturā Lūžņas. No senās godības – pirms kara apdzīvotajām 30 mājām – nekas gandrīz nebija palicis. Visapkārt tukšs un kluss – kā jau pierobežas aizliegtajā zona militāro objektu ielenkumā.

Uz zemes gulošs jumts atgādināja par Daviņu mājas vietu. Bet kaimiņu sētā saimniece pavēra durvis, un atklājās cita pasaule, kura piederēja pamatiedzīvotājiem. 1984. gadā Lūžciemā vēl varēja sastapt Lizeti Švanenbergu Jaunbeltēs, Alvīni un Ernestu Mūrniekus Krūmkalnos un Emmu Šarloti Belti Dižkāpu mājās.

Pētnieces Lūžņās ieradās bieži, tika fotografēts un diktofonā ierakstīti atmiņu stāsti līdz pat 1990. gadam, kad vietējo balsis te apklusa. Albumā sakārtotas redzētās un uzklausītās dzīves liecības. Fotogrāfijas ļauj atgriezties pēdējo apdzīvoto sētu ikdienas norisēs un vērot, kā cilvēki uztur savas nelielās saimniecības – kopj lopus, gādā sienu un pavada aizgājēju uz kapsētu. Apglabāšanā palīdz robežsardzes zaldāti, ar kuriem tiek uzturētas kaimiņattiecības. Reizi gadā uz kapusvētkiem ciems atdzīvojas – atbrauc tie, kas te kādreiz dzīvojuši. Pēc tam visi pulcējas Krūmkalnos, un arī viņus var redzēt fotogrāfijās.

Albums pāršķir 20. gadsimta vēstures lappuses. Tajā ievietots Ernesta Mūrnieka apraksts par Lūžciema mājām, ko viņš vēl atcerējās no bērnības pirms Pirmā pasaules kara. Bijušo ciema ainavu papildina starpkaru iedzīvotāju fotogrāfijas no Ventspils muzeja krājuma. Albuma nosaukums “Lūžkilā” atgādina par lībiskās kultūras pēdām, gan arī to savdabīgo lībiski latviskās kultūras savijumu, kas raksturīgs lībiešu krasta zvejniekciemiem. Vēl 20. gadsimta sākumā arī Lūžņās piestāja lībiešu folkloras un valodas pētnieki Oskars Loritss un Lauri Ketunens. Viņi ieskaņoja fonogrāfā Lizetes mātes Marijas Leites (dzim. Lindenberg) lībiešu valodu, kas piederēja rietumu dialektam. Mēs savukārt ieskaņojām Lizetes, Alvīnes, Ernesta un Emmas Šarlotes tāmnieku dialektu un centāmies to attēlot rakstveidā.

Tagad, 21. gadsimtā, dzīve vēl turpinās Krūmkalnu sētā, kur teologs Juris Rubenis ar dzīvesbiedri Ingu izveidojuši kristīgās meditācijas namu. Cilvēki te ierodas garīgo spēku atjaunošanai. Un tas, ko no sava pagalma skatīja Alvīne un Ernests Mūrnieki, ir arī Jura Rubeņa redzeslokā un izteikts vārdos: “Aukstās un skaidrās naktīs debesis vienmēr ir pilnas zvaigžņu. Vakaros nav iespējams šķērsot Krūmkalnu pagalmu, nepaceļot acis uz augšu. Palūkojoties debesīs, tu pēkšņi nonāc aci pret aci ar noslēpumaino bezgalīgo Visuma telpu, kurā norisinās mūsu mazā un īsā dzīve. Nereti šāda palūkošanās zvaigznēs atgādina mums, ka katrs no mums sevī nes tikpat bezgalīgu iekšējo telpu – savu apziņu. Un mēs atrodamies starp divām bezgalībām, balansēdami uz Visuma un mūsu apziņas šīs šaurās robežas. Tie ir mūsu dzīves mērogi.”

Lai dzīve kādā vietā turpinātos, ir jāizjūt, kas cilvēkus gadu simtiem te saistījis un licis aizvien no jauna atgriezties.