In Blood

In Blood ir grupas 14. albums un 2020. gads. Deju/zvērestu vārdu turpinājums, ko atzīst kritiķi ("Gada albums" - "The Cultus", "Top 10 starptautiskie albumi" - "Irish Times"). Tie bija raksturīgi grupai, kas ir labi zināma zvaigžņu tiešraidēm, lai izdotu visveiksmīgāko albumu laikā, kad viņi to nevarēja atbalstīt uz ceļa. Tāpat kā daudzi, Lockdown negaidīti mainīja grupas dzīvi. Daži sajuta salona drudža formu, jo viņi nevarēja turpināt mūziku (virzot savu enerģiju citur - pēc nepareiza ātruma rekorda uzstādīšanas iesācējiem), bet citi baudīja mieru un klusi, iespējams, vaicāja, vai viņi vēlas atgriezties dzīvē, kas viņiem bija iepriekš. Koncerti (tik ilgi grupas vitāli) ir rezervēti, aizkavēti un atcelti. Viss sāka izvērsties un, iespējams, pirmo reizi kopš grupas izveidošanas 2003. gadā bija grūti saprast, kā tā varētu turpināties. Bija mēģinājums atkārtoti samontēt un salikt grupu: viņi sāks strādāt pie jauna albuma. Viņi pievērsīsies tam, it kā Somersetas tuksneša sesiju versija - vecie un jaunie dalībnieki un viesi veicina, kad ir atļauts laiks un ierobežojumi. Lyrian, britu folks un spoku mitoloģija iepazīstināja ar dziesmu tēmu sākotnējo stāvokli, sākot ar mutētiem stāstiem par bēdām un zaudējumiem, kas rakstīti 14. gadsimtā (pērle), seno atklāsmju (Avalon) garīgā atdzimšana dabas izaugsmei pēc postīšanas (nevar justies mums apkārt, nevis cedar ekstremitātei). Dzimšana pēc traumas. Rezultāti izklausās bez jebkādām žanra velves, un tas ir piemērots Hey Colossus. Viņi izvēlējās plašu jebkura veida metožu klāstu, kas padarīja dejošanas/lāstu tik veiksmīgu un uzlabotu, un izveidoja to 8 -dziesmu vienreiz lietojamā albumā, kas nekad neizraisa ūdeni vai laiku. Slavenais vokāls virza klausītāju caur mūziku, definējot to, nevis pieturzīmes (vai jāapglabā). Albums ir karte joslu grupām 20. gadadienai. Cik dīvaini un sarežģīti, cik ilgtermiņa fani sagaida vai sagaida, bet kaut kā pieejamāki un vairāk nekā jebkad agrāk. Tas ir vistuvākais, ko grupa jebkad ir nonākusi pie pop ieraksta, izstarojot pozitivitāti caur Murku kā nelielu gaismas staru ļoti tumšā un ļoti dīvainā laikā. Mūzika nekad nevar pilnībā noliegt šīs sajūtas, bet, tāpat kā dabas raksturs, tā ir norādīta dziesmu tekstos un piedurknēs, tā saista cilvēkus nemanot kopā, paceļot mūs, ja mēs nolemjam ļaut mums.