Vīģes koks

"Stāsts par viena vīrieša identitātes meklējumiem un trīs ģimenes paaudzēm ir pārpildīts ar tuvību un jūtīgumu."

Jurga Mandrijauskaitė, "Vilnius skaito" lasītavas iniciatore, grāmatu recenzente

"Ģimenes pieredze romānā, kas tīta maigā melanholijā, palīdz izprast dramatiskos vēstures pavērsienus."

Audrius Ožalas, grāmatu apskatnieks, 15min.lt

1955. gadā jaunais meža apsaimniekotājs Aleksandrs Džordjevičus kopā ar sievu grūtnieci pārcēlās uz dzīvi Balkānu pilsētā Buje. Viņiem tiek izrādīta māja un piedāvāts iekārtoties, bet skapjos karājas svešu cilvēku drēbes, uz galda krūzē nokaltuši kafijas biezumi, it kā kādam negaidīti būtu jāaiziet. “Visas mājas ir tādas. Viņi aizgāja, mēs atnācām. Tāda ir dzīve,” nejauši saka pilsētas komisārs.

Trīsdesmit gadus vecais Jadrans ir Aleksandra mazdēls. Cenšoties labāk izprast sevi, viņš sāk iedziļināties dzimtas vēsturē: vecmāmiņa, kas zaudējusi atmiņu, vectēvs, kurš par viņu maigi rūpējas, viņa dīvainā nāve; Jadrana jūtīgā, bet stoiskā māte, kuru pirms kara pameta viņa tēvs. Tagad viņa izmisīgi iznīcina visas tuvinieku pagātnes dzīves pazīmes. Atmiņa par tālu pagātni mēdz paturēt tikai to, kas ir skaists, bet grūto pagātnes notikumu brūces nedzīst līdz šim.

Gorans Vojnovičs (dzimis 1980. gadā) ir slovēņu rakstnieks un kinorežisors. Viņš tika iesūdzēts tiesā par viņa pirmo romānu "Čefurji raus!" Romāns "Dienvidslāvija, mana dzimtene" (lit. citas grāmatas, 2018) ieguva prestižo Centrāleiropas literāro balvu "Eņģelis". Autors, kurš pats uzauga Slovēnijā kā imigrants, spēj atklāt valsts kultūras un nacionālo spriedzi, citu atstumtību un sarautās ģimenes saites.