Juris Kronbergs Debesīs Dievs bīda mēbeles

Kā no dziļa miega es uzmodos
bija jau vasaras beigas

kā vēzis atmuguriski
biju ierāpies nākotnē

ārēji vieglāks iekšēji īsāks
es turpinu savas gaitas
it kā nekas nebūtu noticis

rudens augļu spēks manī ielīst
kopā ar saules sulām

vasaras pēdējās dienas
pie apvāršņa tumši mākoņi

debesīs dievs bīda mēbeles

“Vairs neuzzināt, kā Juris Kronbergs būtu sastādījis šo dzejoļu krājumu, bet es izdarīju šādi: pirmajā nodaļā jaunie Vilki Vienači, otrajā — dzejoļi, kas radušies pēc krājuma UZ BALKONA vai palikuši ārpus tā, trešajā — tie dzejoļi, kas rakstīti pēdējos divos gados, kad Juris jau dzīvoja Latvijā. Kad atkal un atkal tos pārlasu, apbrīnoju psiholoģiski precīzo laika izjūtu, atbrīvotību, valodas rotaļas, Jurim raksturīgo ironiju un asprātību. Pilnīgi iespējams, ka šis ir spēcīgākais viņa dzejoļu krājums. Reti savus labākos dzejoļus dzejnieks uzraksta mūža beigās, bet, manuprāt, Juris to ir izdarījis, it kā atvadoties, it kā cenšoties ieķerties dzīvē ar vārdu nagiem — asiem un maigiem. Patiesiem.”
Guntars Godiņš

Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis